Spēlmaņi politikā jeb “Zuzāna gājiens ar zirdziņu”

Šodien Mārtiņa Bondara vadītā Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā ar “laipnu” Attīstībai/PAR – viena no valdības liberālo spārnu pārstāvošajām partijām -gādību tika izgāzts likumprojekts, kur 2.lasījumā Saeima bija paredzējusi daudz lielāku teikšanu par spēļu zāļu slēgšanu savās teritorijās pašvaldībām.  Pašvaldības jau 15 gadus cīnās, lai pašas varētu izlemt, kur būt zālēm un kur nē. Tomēr tagad ir radīta sarežģīta sistēma, caur kuru cīnīties pret simtiem esošo zāļu ir ārkārtīgi grūti, ja ne reizēm neiespējami.

Tāpat pavisam nesen tieši Attīstībai / PAR (laikam jau Rīgas domes vēlēšanu sakarā nepieciešamās Staķa, kā laba cilvēka, kurš nu nekādi nevarētu atbalstīt šo postošo nozari, kampaņas kontekstā) nāca klajā ar “piecu punktu plānu azartspēļu nozares regulēšanai”. Īpaši neiedziļinoties niansēs, patiešām var šķist, ka tā patiesi ir cīņa ar spēļu ellēm, kas postā iedzen un izposta neskaitāmas dzīves. Un par to, kādā vājprāta murgā nonāk šie azartspēļu atkarīgie, es pārliecinājos 18 gadu vecumā, kad kādu īsu brīdi kā vienu no pirmajām darba vietām biju izvēlējusies šādu iestādi. Stiklainais, stundām ilgi piekaltais skatiens virpuļojošām piecām kolonnām trīs rindās, līdz nākamajai dienai ilgstošais prieks par “laimestu”, kas jau rīt būs jāatspēlē, jo iepriekšējā nedēļā/mēnesī/gadā ir nospēlēts krietni vairāk vai parāds ir jāatdod… Bet es nekad neaizmirsīšu to ģimenes tēvu, kurš dažās stundās nospēlēja savu tikko saņemto algu. Par pēdējiem latiem nopirka šņabi un pajautāja: “Ko man tagad darīt? Mājas ir sieva un bērni. Gaida…” Kas notika vēlāk, varat minēt paši. Nekā priecīga un nekā labojama.

Šīs pieredzes dēļ, Saeimā pievēršu uzmanību tam, lai azartspēļu zāles Latvijā tiktu aizliegtas, tāpēc arī valdības partneru piedāvājumu aplūkoju ar lielu interesi, sak’, mērķis ir viens – laimīgas, veselas ģimenes un no spēļu zālēm brīvas pilsētas. Tomēr, velns slēpjas detaļās, tāpēc arī šis piedāvājums jāaplūko gana kritiski un vislabāk – mēģinot vizualizēt, ieliekot reālās situācijās, jo tieši tad, kā rādās, iznāk, ka politika joprojām nav tikusi vaļā no “azartspēļu lobija” mestās ēnas. Lai arī tiešas saiknes starp azartspēļu uzņēmējiem un kādām politiskajām partijām gandrīz nav atrodamas, tomēr starp nozari un politiķiem tās pastāv pastarpināti kā, piemēram, mākslas mecenātisms, ziedojumi biedrībām u.tml.

Izlikties, ka problēma nepastāv VAI tomēr to likvidēt?

Kā pirmais risinājums nozares sakārtošanai tiek piedāvāts spēļu zāļu skatlogus un māju fasādes padarīt daudz neuzkrītošākas, tā samazinot šo iestāžu redzamību pilsētvidē. Protams, ikkatrs no mums, kurš atceras Rīgas apkārtni pirms Fēniksa ēras, teiks, ka spēļu zāļu ir par daudz, tās kropļo pilsētvidi un, visticamāk, neļauj ieraudzīt arhitektūras pērles, kas ir viens no pilsētas simboliem. Tomēr tikai skatlogu vienkāršošana un izkārtņu nomaiņa, nepavisam nemazinātu spēļu zāļu apmeklēšanu.

Kā zināms, neskaitāmi atkarību pētnieki secinājuši, ka daudz ir atkarīgs no tā, kā tiek veidotas šīs spēles. Protams, viens no faktoriem ir laimesta iespējamība, kas, kā pierādīts, izraisa dopamīna izdalīšanos organismā, tomēr īstais džekpots slēpjas atbilstošas vides radīšanā, kurā nav laika izjūtas kombinācijā ar gaismu un skaņu pārbagātību, kas papildināta ar iespēju laimēt. Tas palielina uztraukuma līmeni, var mudināt cilvēkus spēlēt arvien ilgāk un vairāk.

Un te nu ir pamatots jautājums – vai mēs, kaut vai aizliedzot jebkā vizuāli pamanāmi noformēt ēkas patiešām samazināsim spēļu zāļu apmeklētāju skaitu jeb tikai radīsim ilūziju, ka Rīga ir brīva no Fēniksiem, kamēr spēļu ellēs – tumšās telpās, kas džinkst un mirgo no laimestiem – rosība turpināsies uz visiem 100.

Bezmaksas alkoholam un smēķēšanai spēļu laikā – nē! 

Izklausās labi, vai ne? Varētu šķist, ka tas būtiski mazinātu spēļu zāļu apmeklējumu, jo runā, ka cilvēkiem “patīk iedzert” un dzeršana ir teju visu problēmu sakne utt..

BET! Lai, cik labi šī iecere neizklausītos vai nenolasītos, patiesība būs tāda, ka, ja arī pastāv kādas spēļu zāles (un es apzināti nerunāju par kazino), kas piedāvā saviem klientiem bezmaksas alkoholu spēlēšanas laikā, aizliedzot to bezmaksas piedāvāšanu, nekas neliegs to “pārdot” par, piemēram, 1 eiro centu vai citu simbolisku samaksu.

Tātad atkal – lozungu līmenī šāda iecere var radīt iespaidu par vēlmi cīnīties ar problēmu, kamēr patiesībā problēma paliks tā pati, kas šobrīd un realitāte nemainīsies. Izdeju aizliegt smēķēt spēļu zālēs gan atbalstu pavisam noteikti.

Ja divi iepriekšējie piedāvājumi, iespējams, vēl varētu tikt koriģēti un to piedāvāšanai, varētu rast sapratni, raugoties no cilvēciskā aspekta, tad absolūti nav skaidri nākamie divi rosinājumi.

Liberāli tikai sev ērtos jautājumos jeb tikai sev izdevīgajos?

Pavisam Saeimas debatēs no Attīstībai/PAR dzirdējām: “Es esmu liberāle un aizstāvu indivīda brīvību”, tāpēc vairāk nekā mulsinošs un cilvēka brīvību ierobežojošs šķiet šīs pašas partijas piedāvājums Pašatteikušos personu reģistrā atkarību pakļautos tuviniekus iekļaut arī viņu pirmās pakāpes radiniekiem vai laulātajiem.

Pirmkārt, pašatteikšanās neapmeklēt kādu iestādi tieši tāpēc ir pašatteikšanās, ka indivīds pats, apzinoties problēmu, izdara apzinātu izvēli to nedarīt. Pat piespiedu ārstēšanai garīgās veselības aprūpes iestādē parasti jābūt brīvprātīgai un jānotiek, pamatojoties uz piekrišanu, ko persona ir devusi. Jā, pastāv atsevišķi nosacījumi, kad iespējama piespiedu ārstēšana, tomēr vienmēr tam ir nepieciešams stingrs indivīda brīvības ierobežošanas nepieciešamības pamatojums.

Otrkārt, kā zināms, tieši konflikti ģimenēs, kas, jā, arī var būt sekas tam, ka viens no ģimenes locekļiem ir azartspēļu atkarīgais, tomēr ir ļoti komplicēti risināmi, nereti manipulāciju pavadīti, kur manā ieskatā šādas tiesības radiniekam vai laulātajam iekļaut savu tuvinieku Pašatteikušos personu reģistrā varētu tikt ļaunprātīgi izmantotas.

‘Grand finale’ un garantēts monopols?

Tomēr ne velti virsrakstā ir pieminēti spēlmaņi politikā un Zuzāns, kas, šķiet, ir atradis veiksmīgu šaha figūru Attīstībai/PAR veidolā, lai nostiprinātu savu zaudētavu impēriju turpmākajiem gadiem arvien lielākas peļņas gūšanai, arvien vairāk izpostītām un atkarīgām ģimenēm un arvien lielāka posta visai Latvijas sabiedrībai nešanai.

Partija uzskata, ka samazināt spēļu zāļu skaitu ļaus šobrīd vienā zālē noteiktā minimālā spēļu automātu skaita dubultošana. Palielinoties nodokļu maksājumam par vienu spēļu zāli, daudzas būtu spiestas pārtraukt savu darbu. Patiesi, kaut kāda loģika tajā ir, tomēr nodokļu maksājuma palielinājums par vienu spēļu zāli valsts budžetā būtisku pienesumu nest nevarētu, ja vien netiktu palielināts vismaz trīskārtīgi, kas savukārt liek uzdot jautājumu – Kam Tas Ir Izdevīgi? Un te vairs nav jābūt ģēnijam, lai saprastu – tieši vadošais spēļu biznesa uzņēmums, kura peļņa, starp citu, 2018.gadā – nepilni 20 miljoni eiro. Tā pavisam viegli top skaidrs, ka “cīņa ar azartspēlēm” Attīstībai/Par izpildījumā ir tikai lozungi un slēpta savu sponsoru ietekmes nostiprināšana. Dubultmorāle, dzelte vai kas tas ir?

Noslēgumā vien vēlos teikt: “Es esmu konservatīvā un aizstāvu azartspēļu ierobežošanu un godīgu politiku, nevis plastmasas konfektes ietītas saules krāsas papīrā.”

Papildus: https://www.delfi.lv/news/versijas/anita-muizniece-spelmani-politika-jeb-zuzana-gajiens-ar-zirdzinu.d?id=52309939&fbclid=IwAR3V5wor-L49E83Y-YO6Gq0oRT4z5vlBoixIm9ItwUklw5N0LHUiJbW_-Do

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s